Labdien vecais draug!

Labdien vecais blog! Sen nesmu tevi apmeklējus, jau vismas tris gadus. Toreiz mūsu ģimene parādijas Gabriels un laika sāka patrūkt. Šogad mūsu ģimei pievienojas Toedors, un laika sāka paradīties. Dīvaini drošvien skan kā tas var būt, ka ar treša bērņiņa ienākšanu mūsu ģimene mēs ieguvam vairāk laika? Izradās ar lielāku "noslogojumu" nāk āri lielākas svētības. Viena no tam daudzam saredzētam un vēl tam kas tikai nāks ir tas, ka mēs ļoti izvertējam kas mums īsti ir vajadzīgs mūsu dzīve un kas ne. Tiekam vaļa no gružiem, nevajadzīgam mantam un nodarbem. Mēs vēl esam procesa. Gribas man visu tagad un tulīt, tani skaitā idealu kārtību mājas, ideālu principu ieverošanu, ja es zinu ka kautkas ir ļoti labs.
Tomēr, šodien sastopos ar vētru sevī. Es ļoti atvainojos par gramatikas kļūdam, to bus daudz. Latviešu valodu es sāku mācīties pirms 8 gadiem un 6 no tiem dzīvoju šeit. Ar gramatiku es vēl sadraudzēšos, jo nevienmēr es dzirdu mīkstinājumus un garum zīmes. Bet ar LAIKU...tas āri atnāks :)
Tā tad vētra manī. Audzinot bērnus es daudz laika pavadu ar sevi. Dzīve daudz kas notiek un šodien kluvu tik emocionāla un tad daudz no manis nāca āra. Daudzas domas, kas varbūt pat nāv manējas, bet tas nāk āra... Esmu kārtejo reizi pārsteigta ka Dievs var tas nomierināt! Un sapratu ka tas ir tāds atirīšanas process, man vajag to izdzīvot, satikties ar sevi un iztīrīt sevi. Ir labāk, ir daudz labāk. Es mācos dzīvot TICĪBĀ. Šodie nmani uzrunājuši vārdi bija " Ja mums būtu ticība, mēs redzētu labo visās radībās, mēs tās noglāstītu un sevī pateiktos, ka viss kalpo un ir noderīgs mūsu pilnībai tur, kur Dieva roka to likusi". Par RADĪŠANU ir vēl cis stāsts ar kuru ceru padalīšos kad visu sagatavošu :)